Mēs ielidojām Amsterdamā tieši 6. novembrī ne bez iemesla - šajā datumā tur norisinās muzeju nakts, kuru sauc arī par n8 (lasās kā "nakts" holandiešu valodā). Lūk, Eiropā cilvēki neiespringst - nosauca oficiālu pasākumu mazliet neformāli, un nekas.
Starp citu, katram gadījumam. "Holandiešu" angliski būs "dutch" un nekā citādi. Daudzi jauc ar dāņu - "danish".
Muzeju nakts Amsterdamā nav bezmaksas, biļete maksāja 13 latus. Šajā cenā gan ietilpst visādi dažādi pasākumi un instalācijas 50 vietās, plus bezmaksas transports (jebkurš), plus viens apmeklējums jebkurā akcijā iesaistītajā muzejā pēc nakts. Kopumā tas ir izdevīgi, ja aiziet vismaz uz pāris akcijām pašā naktī, jo atsevišķs gājiens uz muzeju jums tāpat izmaksās pusi no šīs summas, arī transports nav lēts.
Amsterdama tiek saukta par Amsterdamu, jo atrodas pie Amstelas upes, kuru jūs redzat fotoattēlā. Dam - tas ir dambis. Runā, ka Amsterdamā ir vairāk nekā 1000 tiltu.
Kas attiecas uz transportu, tad Nīderlandē darbojas vienota braukšanas biļete (mūsējā izpratnē e-talons, laikam). Tā ir plastikāta karte 7,5 eiro vērtībā, kurā var automātā vai tiešsaistē iemaksāt naudu. Nopirkt karti var centrālajā stacijā vai metro (automātā). Tās nosaukums ir OV-chipcard, tā ļauj braukt tramvajos, autobusos, metro un vilcienos (varbūt vēl kaut kur). Lai to izmantotu, pietiek pielikt karti pie turniketa/lasītāja. Acīmredzot, tiek izmantota RFID tehnoloģija. Svarīgi ir pielikt karti arī pie izejas, lai sistēma varētu aprēķināt, cik esat nobraukuši, citādi samaksāsiet ļoti daudz.
Brauciena cenas tiek aprēķinātas šādi: fiksētā daļa + cena par attālumu kilometros. Fiksēto daļu iekasē par iekāpšanu, bet, ja pārsēžas 35 minūšu laikā, otrreiz to neiekasē. Interesanti, ka kilometrus karte skaita nevis pēc laika, kad jūs to pielikāt pie skenera, bet gan pēc pieturām, kas ir visai loģiski, tik un tā neizlīdīsiet ārā ātrāk, nekā atvērsies durvis.
Pilsētas transportam (tramvajam, piemēram) fiksētā daļa šobrīd ir 0,78 eiro. Par kilometru - 0,104 eiro.
Ir arī citi biļešu veidi, kur braucieni nav ierobežoti, taču nedomāju, ka tās ir daudz izdevīgākas, pat ja daudz braukā, jo pārāk daudz maksā. Piemēram, vienas dienas biļete maksā 7,50 eiro. Tad diennaktī jānobrauc vairāk nekā 60 km - tūristam tas parasti nav vajadzīgs.
Vēl kāds svarīgs moments: iekāpt un izkāpt pa tramvaja durvīm vajag pēc piktogrammām - ir durvis tikai izejai vai ieejai. Dažreiz durvis no tramvaja ārpuses var atvērt, novelkot gar tām ar karti (vai nospiežot pogu? neatceros).
Kurš apmaldījās? Es apmaldījos?
Tā mēs aizgājām ne uz to pusi. Panks uzstāja, lai mēs ejam kājām, lai "apskatītu Amsterdamu", kā rezultātā mēs jau laicīgi nogurām, noejot liekus 5 km. Apskatīt gan, par laimi, apskatījām. Uz woustraat ielas ir ļoti daudz veikalu ar dārzeņiem un augļiem, vienkārši sirds priecājas tādam dārzeņēdājam kā man. Cenas dažādas, bieži vien labākas nekā pie mums. Banāni par 1 eiro, piemēram, mēdz būt. Pat aprunājāmies ar simpātisku meiteni-pārdevēju, pēc izskata gan austrumnieciskas izcelsmes, bet angliski runāja žiperīgi.
Vēl tā sanāca, ka mums netālu atradās labākais doners (kebabs) Amsterdamā, spriežot pēc ceļvežiem, tāpēc mēs iegājām. Sauc lehman doner, atrodas uz Woustraat 160. Smieklīgi, bet tas bija ļoti garšīgs un ļoti lēts, tieši tā, kā rakstīts. 2 eiro jebkurš veids ar jebkādu gaļu. Parasti kebabs Amsterdamā maksā 3-5 eiro un pēc garšas ir diezgan viduvējs.
Kaut kāds piemineklis gredzenu veidā. Pagarlaicīgs.
Dīvains augļu lielveikals pagrabā. Maksāt var tikai ar karti - pirmo reizi ko tādu redzu, neskaitot benzīntankus.
"Trīs māsas"
Tas ir smartšops. Atšķirībā no kofešopa, šeit nevar nopirkt marihuānu, un vēl jo vairāk to pīpēt. Toties šeit pārdodas citas vieglās narkotikas un stimulatori. Tādas narkotikas kā halucinogēnās sēnes, kratoms, salvija pie mums gandrīz visas ir aizliegtas. Tādi stimulatori kā guarāna, gluži otrādi, pie mums ir populāri, lai gan parasti "enerģijas" dzērienu sastāvā. Lietot narkotikas smartšopā un uz ielas neiesaka, taču parasti policija neko neteiks, vienīgi pasekos, lai jūs nenodarītu pāri sev un citiem. Es Amsterdamā vispār policiju redzēju reti, un tā nodarbojās pavisam ne ar sapīpējušamies tūristiem, tāpēc par šo jautājumu nevajag satraukties.
Ja jums ir radusies vēlme saēsties kaut kādas vielas, esiet uzmanīgi un piesardzīgi - pajautājiet pārdevējam, kā tas pareizi jādara un kāds ir efekts, nemaisiet dažādas narkotikas un alkoholu, un nestaigājiet pēc lietošanas pa ielu. Cilvēkiem, kuri iepriekš nav mēģinājuši citas narkotikas kā vien alkoholu un tabaku, bieži vien ir ļoti nepareizs priekšstats par to iedarbību, kas reizēm noved pie nepatīkamiem rezultātiem.
Kopumā tā ir diezgan nekaitīga padarīšana - ieiet kofešopā, nopīpēt kāsi un pasēdēt tur kādu stundiņu. To var pamēģināt katrs bez īpaša riska un sekām.
Es jūs, starp citu, to darīt nemaz neaicinu - Amsterdamā tāpat nav ne vainas. Atkarīgs no cilvēka, protams - dažiem vienkārši tāpat staigāt ir garlaicīgi. Var arī tradicionāli piedzerties, par laimi, sabiedriskās ēdināšanas vietu Amsterī pietiek.
Galu galā mēs tikām līdz centram un sākām meklēt, ko lai tādu apskatās uz muzeju nakti. Sākumā aizgājām uz Veco baznīcu (oude kerk). Tur bija pagarlaicīgi - tikai pāris mēreni muļķīgas instalācijas. Interesantākai darbībai bija jāsākas vēlāk.
Zem lampas sabēruši ziedlapiņas, lūk tāda laikmetīgā māksla
Ne īpaši apmierināti ar redzēto, mēs devāmies meklēt kaut ko interesantāku. Atklājām laikmetīgās mākslas centru optofonica ar garu rindu, jauno baznīcu (nieuwe kerk) ar kaut kādas afro-āziātiskas etnokomandas uzstāšanos un kaut kādu klubu, kur bija jāsākas mūzikai, bet pagaidām bija dzīvā instalācija. Visu to mēs darījām lēnām, jo naktī ir grūti orientēties pilsētā, kurā iepriekš neesi bijis, turklāt vēl bez kartes, kuru mēs nebijām paguvuši nopirkt (un nezinājām, kur).
Tā ir cilvēku instalācija klubā. Viņi tā sēž ļoti ilgi, nemainot pozas. Smieklīgi.
Te es sēžu kofešopā, un, lai cik jums neliktos dīvaini, dzeru kafiju
Protams, internetā par kofešopiem informācijas ir vairāk nekā pietiekami, bet, ja jau reiz pieķēros, tad pastāstīšu. Es vispār neorientējos, vienkārši atstāstu jums faktus, par kuriem salasījos un ko arī pamanīju.
Kofešopu Amsterdamā ir daudz - no 150 līdz 300 gabaliem, precīzi zina tikai mērija. Jaunus kofešopus kopš neilga laika ir aizliegts atvērt, nodot licenci arī. Tas ir, ja aizvērās, tad uz visiem laikiem (vai arī kamēr nemainīs noteikumus). Kofešopi nomalēs parasti ir neprezentabli, toties var nopirkt nelielu daudzumu zālītes - no 0,6 gramiem. Centrā minimums 1,5, parasti 2. Tie maksā 12-15 eiro, un pietiks tā ļoti ilgam laikam.
Zālīte mēdz būt dažādas kvalitātes, ja gribat kādu īpašu, jau iepriekš noskaidrojiet, ar ko slaveni attiecīgie kofešopi. Šķirņu ir daudz, bet pārsvarā tas ir mārketings. Īstenībā jau, protams, atšķiras, bet tikai un vienīgi divos virzienos. Angliski tie saucas "stoned" un "high". Ja jums nav pieredzes vai neesat mīļotājs būt trulam un sevī iegrimušam (stoned), tad paprasiet "high" vai "more sativa-like".
Pīpēt var, uztinot kāsi. Papīru dod bez maksas. Tā kā mūsdienās zālīti jaukt ar tabaku ir aizliegts, dod vai pārdod arī pildvielu - nekaitīgu augu, kuru var iepildīt, lai kāsis sanāktu lielāks izmēros un ilgi gruzdētu. No mana skatupunkta tas ir muļķīgi - vairāk kaitīgu dūmu plaušās, mazāks efekts.
Vēl var pīpēt no pīpes, tā maksā 4-10 eiro suvenīru veikalā vai blusu tirgū.
Pārdevēji kofešopos bieži pīpē tabaku, lai gan tas ir aizliegts. Retāk pīpē zālīti. Publika kofešopos ir dažāda, bet kopumā viss ir visai civilizēti, nav ko baidīties. Neviens netrako un diži nezviedz, klusiņām sēž un nesteidzīgi dūmo.
Kofešopi ir īpaši koncentrēti ap sarkano lukturu rajonu, par kuru pastāstīšu vēlāk, taču arī tāpat tie sastopami bieži. Var arī nopirkt kofešopu karti, lai gan lielas jēgas no tās nav. Kam gan ir jēga - tas ir meklēt omulīgu kofešopu, ar mīkstiem atzveltnes krēsliem/dīvānu un patīkamu gaisotni, kā, piemēram, ar papagaiļiem blakus, kādā vienā bijām. Ja tur ir apmeklētāji - tas, manuprāt, ir pat labāk, jo patīkami, sanāk tā kā tāda eiropeiska kafejnīca, atmosfēriski.
Neskaitot zālīti, kofešopos pārdod arī hašišu. Ja "zālīte", tas ir marihuāna, ir augu ziedi vai lapas, tad hašišs - sveķi vai putekšņi. Īpašas atšķirības nav, varbūt vienīgi tas, ka hašišs labāk gruzd un it kā iedarbības ziņā vajadzētu būt maigākam, lai gan citi avoti saka, ka tieši otrādi, spēcīgākam.
Ja neesat liels cienītājs ievilkt dūmus plaušās, bet zālītes iedarbību gribas izmēģināt, nopērciet kaut ko ēdamu ar tetrahidrokannabinolu (tā pati viela, kas iedarbojas). Parasti tas ir "space cake" vai "space cookie", tas ir, kēkss/kūciņa vai cepums. Vēl var nopirkt tēju ("space tea"). Esiet uzmanīgi, tie iedarbojas lēnām un ir viegli dabūt pārdozēšanu, tāpēc nākamo ēdiet ne ātrāk kā 2 stundas pēc pirmā. Ja jums ir liela ķermeņa masa, varat apēst pusotru gabalu uzreiz, bet ne vairāk.
Kautrēties ieiet kofešopā un nopirkt zālīti nevajadzētu, ja vien jums to gribas. Kofešopa darbiniekiem un apmeklētājiem tas gandrīz ne ar ko neatšķiras no bāra, kur esat iegājuši iedzert alu, tāpēc arī viņi izturēsies pret jums kā pret parastu klientu, nevis kā pret narkomānu vai apnicīgu/nobijušos tūristu, kā jums tas varētu šķist.